Valsts, civilā un vides aizsardzība. Vides aizsardzība, vides zinātne. Cilvēka ietekme uz vidi. Globālās vides problēmas презентация

Vides aizsardzība
Vides aizsardzība – pasākumu kopums vides kvalitātes saglabāšanai un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas nodrošināšanai.
Vides aizsardzības mērķis ir likvidēt, mazināt un novērst kaitējumu videi, arī dabas resursiem un veicināt to efektīvu izmantošanu.

Vides zinātne
Vides zinātne — zinātnes nozare, kas pēta vides sastāvdaļu savstarpējo mijiedarbību un to mijiedarbību ar cilvēka veidoto vidi, kā arī cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz vidi un tās sastāvdaļām.
Vides zinātne kā nozare sāka veidoties pēc tam, kad citās dabas un sociālo zinātņu nozarēs bija gūta pietiekami dziļa izpratne par dabas procesiem un cilvēku ietekmi uz tiem.
Vides zinātnes strauja attīstība sākās 20. gadsimta 60. gados, kad cilvēce arvien vairāk uzmanības sāka pievērst vides piesārņojumam.
Mūsdienās cilvēks ietekmē vidi ne tikai īslaicīgi, bet arī ilgtermiņā – ietekmē arī nākamās paaudzes.

Vides zinātne
Vides zinātne ir starpdisciplināra zinātnes nozare (tā saistīta ar eksaktajām zinātnēm, dzīvības zinātnēm; inženierzinātnēm, sociālajām zinātnēm, humanitārajām zinātnēm).
Vides zinātni raksturo:
aktīva iesaistīšanās sabiedrībā noritošajos procesos;
tieša ietekme uz likumdošanas un lēmumu pieņemšanas procesu;
augsta atbildība sabiedrībai.

Vides zinātne
Vides saglabāšanas nepieciešamība izvirza svarīgu uzdevumu īstenošanu:
Ilgtspējīgas un līdzsvarotas valsts politikas izstrāde.
Vides aizsardzības politikas integrācija kopējā valsts attīstības politikā.
Sabiedrības iesaistīšana vides problēmu optimālu risinājumu izvēlē.
Prioritātes piešķiršana visefektīvākajiem problēmu risinājumiem.
Izvēlēties katrai problēmai atbilstošus politikas līdzekļus.
Iesaistīt vides politikas īstenošanā mērķgrupas un visu līmeņu pašvaldības.
Nodrošināt to, ka valsts sedz daļu vides aizsardzības vai atveseļošanas izdevumu.
Radīt nosacījumus videi draudzīgas rīcības stimulēšanai.
Nodrošināt kvalitatīvu vides izpēti un vides izglītības un vides zinātnes attīstību.

Cilvēks un vide
Cilvēka ietekme uz vidi parādījās jau vissenākajos laikos - cilvēks spēja iespaidot to vidi, kurā tas atrodas.
Medības un pārtikas augu vākšana izmainīja dzīvnieku un augu sugu skaitu, ietekmējot bioloģisko daudzveidību.
Mežu izciršana, lopkopība, lauksaimniecība izmainīja ainavu un sekmēja auglīgo zemju pārtuksnešošanos.
Rūdu ieguve un ražošana (ādu miecēšana, stikla ražošana) kaitīgi ietekmēja cilvēka veselību.

Cilvēks un vide
Industriālā revolūcija (urbanizācija) veicināja:
jaunu enerģijas avotu apgūšanu – fosilā kurināmā izmantošanu;
jaunu ražošanas paņēmienu izstrādāšanu;
masveida ražošanu;
iedzīvotāju skaita pieaugumu;
cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanos.
Zinātniski tehniskā progresa dēļ cilvēka darbība mūsdienās ir kļuvusi par ļoti aktīvu apkārtējo vidi veidojošu faktoru, kāds nav bijis kopš dzīvības rašanās uz Zemes.
Cilvēka darbība spēj apdraudēt paša cilvēka izdzīvošanu.

VIDES ZINĀTNE
Vides problēmu raksturs nav atkarīgs no sabiedrības bagātības un ekonomiskās un sociālās sistēmas.
Tradicionālais antropocentriskās sabiedrības attīstības modelis balstās uz pieņēmumu, ka ekonomiskā attīstība nav limitēta un dabas bagātības nav izsmeļamas.
Antropocentrisma pamatpārliecība ir uzskats, ka uzmanības centrā jābūt cilvēkiem un attiecībā pret cilvēku interesēm ir vērtējams viss pārējais.
Taču 20. gs. tika konstatēts, ka cilvēka nelabvēlīgās ietekmes uz vidi var padarīt cilvēka dzīves vidi par neizmantojamu, kā arī novest pie visai straujas resursu izsmelšanas vai arī to kvalitātes pazemināšanās.

Globālās vides problēmas
Mūsdienās vides problēmas ir kļuvušas globālas:
globālā sasilšana;
stratosfēras ozona slāņa noārdīšanās;
vides piesārņojums; daudzas vielas vai nu sadalās lēni, vai vispār nesabrūk, tās ir noturīgas vidē, piemēram, plastmasas - pieaug vides piesārņojums;
bioloģiskās daudzveidības samazināšanās;
dabas resursu daudzuma samazināšanās.

Cilvēka ietekme uz vidi
Cilvēka saimnieciskās darbības dēļ rodas dažādas ekoloģiskas problēmas:
apkārtējās vides piesārņojums;
daudzu dzīvnieku un augu sugu izmiršana;
mežu daudzuma samazināšanās;
urbanizācija;
pārapdzīvotība;
nepieciešamība pēc arvien lielākiem pārtikas un enerģijas resursiem.

Ilgtspējības princips
Lai uz Zemeslodes nerastos globāla ekoloģiskā krīze, nepieciešams ievērot sekojošus Hermana Dalija ilgtspējības likumus:
nepatērēt atjaunojamos resursus (zivis, meži, augsne, gruntsūdeņi u.c.) vairāk nekā tie spēj atjaunoties;
neatjaunojamos resursus (minerālvielas, fosilais kurināmais) patērēt tikai tik daudz, cik to vietā var atstāt atjaunojamos resursus;
piesārņojumu un atkritumus neizmest vairāk, kā dabiskās sistēmas var tos absorbēt.

Cilvēka saimnieciskās darbības sekas (antropogēnais faktors)
Lai apmierinātu cilvēku vajadzības pieaug nepieciešamība pēc enerģijas un izejvielām.
Dabā esošā fosilā kurināmā (naftas, dabasgāzes, akmeņogļu) krājumi sarūk.
Ogļskābās gāzes daudzuma palielināšanās izraisa siltumnīcas efektu, kas veicina globālo sasilšanu.
Nevēlamu ietekmi uz organismiem atstāj skābie lieti.
Samazinās Zemeslodi apdzīvojošo organismu sugu daudzveidība.
Pieaug apkārtājās vides piesārņojums.

Siltumnīcas efekts
Līdz ar ogļskābās gāzes palielināšanos atmosfērā ir novērojams siltumnīcas efekts.
Ogļskābā gāze, līdzīgi stiklam siltumnīcā, ļauj ieplūst Saules enerģijai, bet nelaiž siltumu atpakaļ atmosfērā. Ogļskābā gāze absorbē infrasarkano starojumu un kavē tā normālu atstarošanos kosmosā.
Galvenās siltumnīcas efektu izraisošās gāzes ir: oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4), slāpekļa monoksīds (N2O), sēra heksafluorīds (SF6), fluorogļūdeņraži (HFC) un perfluorogļūdeņraži (perfluoroglekļi) (PFC).
Mūsdienās izdalītā oglekļa dioksīda daudzums katru gadu ir aptuveni 6-7 miljardi tonnu, galvenokārt sakarā ar enerģijas patēriņu rūpniecībā, transportā, elektrostacijās utt.
Siltumnīcas efekts var radīt Zemeslodes klimata izmaiņas.

Siltumnīcas efekts
Siltumnīcas efekta iespējamās sekas:
Polu ledāju kušana. Pasaules okeāna līmeņa celšanās. Piekrastes applūšana.
Ezeru ūdenslīmeņu izmaiņas, upju noteces mainība.
Nokrišņu daudzuma samazināšanās iekšzemē. Noteiktu Zemes apvidu pārtuksnešošanās.
Izmaiņas veģetācijā.
Izmaiņas var skart arī lauksaimniecību, zivsaimniecību, mežsaimniecību, medicīnu un cilvēku sadzīvi.

Skābie lieti
Ekoloģiska problēma, kas saistās ar gaisa piesārņojumu, ir skābie lieti. Viens no galvenajiem skābo lietu cēloņiem ir sēra dioksīda daudzuma palielināšanās atmosfērā.
Bioloģiskas izcelsmes kurināmie satur sēru. Sadegot, tie veido sēra dioksīdu (SO2).
Sēru satur arī daudzi minerāli un rūdas. Apstrādes procesā sērs atbrīvojas un nokļūst atmosfērā sēra dioksīda veidā.
Atmosfērā sēra dioksīds oksidējas par sulfāta joniem (SO42-), un savienojoties ar ūdeni, veidojas sērskābe.
Sērskābe kopā ar lietus ūdeni nokļūst augsnē skābo lietu veidā.
Skābie lieti izraisa daudzas nevēlamas parādības: palielina augsnes skābumu - kas nelabvēlīgi ietekmē daudzu augu augšanu un rada nopietnu ietekmi uz apkārtējo vidi, pastiprina koroziju.

Skābie lieti
Nokļūstot augsnē, sērskābe stipri palielina tās skābumu.
Skābie lieti veicina metālu koroziju.
Tie nelabvēlīgi ietekmē daudzu augu augšanu un rada nopietnu ietekmi uz apkārtējo vidi. Augstas sēra koncentrācijas ir kaitīgas daudziem dzīvajiem organismiem.
Augsnes skābuma palielināšanās rezultātā pieaug arī indīgo metālu, piemēram, alumīnija un kadmija koncentrācijas augsnē un augsne zaudē nozīmīgas barības vielas, kas aizplūst gruntsūdenī.

Ozona slāņa sabrukšana
Ozona slānis ir Zemes atmosfēras slānis, kas satur relatīvi daudz ozona (O3). Ozona slānī ir aptuveni 90% no atmosfērā sastopamā kopējā ozona daudzuma.
Ozona slāņa noārdīšanās ir ozona molekulu sadalīšanās, ko izraisa stratosfērā sastopamās dabisko procesu (piemēram, vulkānu izvirdumi) rezultātā radušās vai cilvēka rīcības rezultātā emitētās hloru (Cl) vai bromu (Br) saturošās ozona slāni noārdošās vielas, kā arī metāns un slāpekļa oksīds (N2O).
Galvenie ozona slāni noārdošo vielu izmantošanas mērķi:
saldēšanas iekārtas;
gaisa kondicionēšanas iekārtas;
silta gaisa padeves iekārtas;
aerosoli;
ugunsdzēšanas sistēmas un portatīvie ugunsdzēšanas aparāti;
izolācijas plāksnes.

Ozona slāņa sabrukšana
Ja 30 km virs Zemes O3 slānis samazinās vismaz par 30 %, tad runā par - ozona caurumu.
Ozona slāņa sabrukšanas rezultātā uz Zemes nonāk lielāks UV starojums.
Ozona slāņa noārdīšanās sekas:
samazinās dažādu materiālu (piemēram, gumijas) izturība un līdz ar to šo materiālu lietošanas ilgums;
iet bojā ūdens virsējos slāņos mītošie ūdens dzīvnieki (bentoss); iet bojā mikroorganismi;
samazinās lauksaimniecības ražas un zivju nozveja;
samazinās iedzīvotāju imunitāte pret dažādām slimībām;
palielinās mutāciju daudzums;
palielinās iespēja saslimt ar ādas vēzi un acs kataraktu (gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem), plaušu un augšējo elpošanas ceļu slimībām.

Ozona slāņa sabrukšana

Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās
Bioloģiskā daudzveidība ir organismu sugu daudzveidība vai šo sugu dzīvesvietu daudzums ekosistēmā.
Bioloģiskā daudzveidība: ģenētiskā, sugu ekoloģiskā daudzveidība.
Reto un izmirstošo dzīvnieku un augu sugu saglabāšana ir sarežģīts uzdevums.
Samazinoties bioloģiskajai daudzveidībai ekosistēmas kļūst nestabilas un var aiziet bojā daudzi lauksaimniecības resursi.

Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās
Bioloģiskā daudzveidības samazināšanās cēloņi:
Sugu dzīves vides iznīcināšana.
Invazīvo sugu ievešana.
Ģenētiskais piesārņojums.
Piesārņojums.
Resursu patēriņa pieaugums.
Klimata izmaiņas.
Mežu izciršana.
Hidroelektrostaciju būve.
Areāla sadrumstalošana.

Bioloģiskās daudzveidības samazināšanās
Konkrētos bioloģiskās daudzveidības aizsardzības pasākumus lielā mērā nosaka attiecīgo dzīvnieku un augu sugu skaita samazināšanās cēloņi. Nozīmīgākie no tiem ir dzīvei piemērotu biotopu sašaurināšanās un pārāk liela ekspluatācija.
Galvenais reto augu un dzīvnieku turpmākas eksistences priekšnoteikums ir to dzīves vides aizsardzība un piemērotu biotopu saglabāšana pietiekami lielās platībās.

Vides piesārņojums
Nopietna globāla problēma ir vides piesārņojums.
Piesārņojums ir ilgstoša dažādu vielu, organismu un enerģijas veidu izdalīšana apkārtējā vidē tādā daudzumā, ka tie kaitīgi ietekmē cilvēkus un citus organismus.
Piesārņojumu var veidot:
fizikālie faktori - radioaktīvais starojums, elektromagnētiskais lauks, termālais piesārņojums, troksnis u.c;
ķīmiskie faktori - ķīmiskie atkritumi, pesticīdi, iekšdedzes dzinēju un rūpnīcu izmešu radītais piesārņojums u.c;
netrūdoši sadzīves atkritumi;
mikrobioloģiskais piesārņojums - konkrētajai videi (visbiežāk ūdeņiem) netipiski organismi, piemēram, baktērijas.